Juris Alunāns.

Juris Alunāns, īstajā vārdā Gustavs Georgs Frīdrihs Alunāns piedzima 1832. gada 1. maijā Vidzemē, Jaunkalsnavas muižā. Viņš bija latviešu nacionālās dzejas pamatlicējs, ievērojams publicists un valodnieks. Savas skolas gaitas Alunāns iesāka 14 gados un vairāk par visu viņu interesēja valodas un valodu vēsture. Ģimnāzijas gados viņš apguva septiņas valodas. Sākumā Alunāns vēlējās tikt studēt medicīnu, Tērbatas universitātē, bet viņš netika šajā fakultātē un tāpēc gāja studēt filozofiju. Tai pašā gadā (1856.) tika izdota J. Alunāna „Dziesmiņu” 1. daļa.

1861. gadā Juris Alunāns beidza universitāti un kopā ar K. Valdemāru devās uz Pēterburgu, lai studētu tur.  Taču, institūtā viņš nesapratās ar studiju biedriem, kā arī viņam pietrūkas spraigās un garīgās atmosfēras, kas bija Tērbatā. Turpmāk viņš saistīja savu dzīvi Pēterburgā ar „Pēterburgas Avīzēm”, līdz 1863. gadā pasliktinājās viņa veselība un viņš bija spiests pamest Pēterburgu. Taču, Alunāns ne uz brīdi nepamet rūpes par „Pēterburgas Avīžu” likteni. Juris Alunāns mira 1864. gada 18. aprīlī

                 

                           ( Juria Alunāna dzejolis „Nevis slinkojot un pūstot”. )

            Juris Alunāns ir tas, kurš jau no skolas gadiem ļoti interesējās par latviešu valodu un tas, kurš gribēja parādīt visiem, ka latviešu valoda ir līdzvērtīga citām valodām un, ka ar to ir jālepojas. Kā arī, vārds jeb jēdziens „jaunlatvietis” parādījās tieši pateicoties J. Alunānam un viņa dzejoļa krājumam „Dziesmiņas”, jo pēctam, kad šo krājumu izlasīja vācu mācītājs viņš nosauca Alunānu par jaunlatvieti – dumpinkieku, nemiernieku. Juris Alunāns ir latviešu literārās valodas  un tā laika latviešu dzejas aizsācējs, tāpēc viņam ir ļoti liela nozīme tajā laikā.

            Juris Alunāns ir teicis: „ Tauta, kamēr tā savu valodu tur godā, vēl nav pazudusi... Tāpēc mūsu padoms ir šāds: turiet savu tēvu valodu godā un cieņā,un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā to arī citi negodās. Turklāt nesmādējiet vis citas svešas valodas..., bet tās iemācījušies, arī nekaunaties būt īsti latvieši.”

„Nu zobins man uz lielu karu trinams

Ar tiem, kas latvju valodu vēl maisa,

Tur ä, ö, ü, th un citus kaisa,

Kas vientiesīgam latvim nava minams.”